Wiener kongress: Eiropas liktenis no jauna definēts - pārskats

Wiener kongress: Eiropas liktenis no jauna definēts - pārskats

Wien, Österreich - Vīne, Mūzikas un kultūras pilsēta, bija ne tikai mākslas centrs 19. gadsimtā, bet arī nozīmīgu politisko notikumu aina. Izcilā nodaļa Metropolisas vēsturē ir wienkonpress no jūnija 1815. Princis Klemens no Metternich, imperatora, karaļiem un štatiem no visas Eiropas pulcējās, lai izveidotu jaunu pasūtījumu pēc postošajiem Napoleona kariem.

Kongresa mērķis bija skaidrs: definēt ilgtermiņa miera kārtību un jautājumus, kas radušies no Francijas revolucionārajiem kariem un Napoleona kariem, lai noskaidrotu, izmantojot diplomātiju. Neskatoties uz izaicinošo situāciju, Francija, kuru pārstāvēja Talleyrand, bija tikai ierobežota ietekme uz lēmumiem, kurus galvenokārt ietekmēja četras Krievijas lielvaras, Lielbritānija, Prūsija un Austrija.

Kongresa principi

Kongresa ietvaros tika noteikti pieci galvenie principi:

• Politiskās kārtības atjaunošana no 1792. gada.
• Leģitimitāte par Napoleona izplatīto valdnieku atgriešanos.
• garantē monarhijas suverenitāti.
• Pienākums novērst revolucionāras kustības.
• Eiropas spēku līdzsvara izveidošana.

Būtiskās izšķirtspējas ietvēra burbonu monarhijas atjaunošanu Francijā, Polijas sadalījumu starp Prūsiju un Krieviju un apgabalu atjaunošanos Austrijā, ieskaitot Zalcburgu, Tirolu un Vorarlbergu. Vēl viens iegūtais elements bija vācu konfederācijas pamats, kas sastāvēja no 39 štatiem un bija Austrijas imperatora prezidentūrā. Lielbritānija izmantoja izdevību stiprināt savu koloniālo spēku un turēja tādas teritorijas kā Malta un Ceilona.

Ilgstoša miera plāns

Vīnes kongress, ciktāl tas attiecas uz tās organizatoriskajām bažām, bija priekštecis konstitucionālajām un politiskajām struktūrām, kurām vajadzētu nodrošināt Eiropas līdzsvaru līdz Pirmajam pasaules karam. Viņš noveda pie politiskās doktrīnas "Eiropas koncerta", kas uzsvēra politisko robežu aizsardzību un veicināja lielvaras sadarbību. Neskatoties uz kritiku, ka nacionālo un liberālo kustību kongresam bija svarīga loma, lai novērstu liela mēroga karus, kas ilga gandrīz simtiem gadu.

Saskaņā ar federāls centra atlaiž no 1815 un 1914 stendi. šajā laikā. Kongresa noteikumi lika pamatu, kas noturēja 1848./49. Gada revolucionāros satricinājumus, kad valsts centienus nevarēja pilnībā apspiest.

Tāpēc Vīnes kongress bija ne tikai formatīvs notikums sava laika Eiropas politikai, bet arī to var uzskatīt par paraugu vēlākām starptautiskām organizācijām, piemēram, Nāciju līga un Apvienoto Nāciju Organizācijai. 1815. gada 9. jūnijā Kongress beidzās ar galīgo aktu parakstīšanu, un tika pasludināts jauns laikmets Eiropas vēsturē. Napoleona ēna, kuras atgriešanās un galīgā sakāve Vaterlo joprojām bija gaisā 1815. gadā, parādīja, cik trausls ir miers.