Vīnes kongress: no jauna definēts Eiropas liktenis — pārskats

Vīnes kongress: no jauna definēts Eiropas liktenis — pārskats

Vīne, mūzikas un kultūras pilsēta, 19. gadsimtā bija ne tikai mākslas centrs, bet arī nozīmīgu politisko notikumu vieta. Izcila nodaļa metropoles vēsturē ir Vīnes kongress, kas norisinājās no 1814. gada 18. septembra līdz 1815. gada 9. jūnijam. Austrijas ārlietu ministra prinča Klemensa fon Meterniha vadībā šeit pulcējās imperatori, karaļi un valstsvīri no visas Eiropas, lai radītu jaunu kārtību pēc postošajiem Napoleona kariem.

Kongresa mērķis bija skaidrs: definēt ilgtermiņa miera kārtību un ar diplomātijas palīdzību atrisināt jautājumus, kas bija radušies no Francijas revolucionārajiem kariem un Napoleona kariem. Neskatoties uz sarežģīto situāciju, Talleiranda pārstāvētajai Francijai bija tikai ierobežota ietekme uz lēmumiem, kurus pārsvarā pieņēma četras lielvalstis Krievija, Lielbritānija, Prūsija un Austrija.

Kongresa principi

Kongresā tika noteikti pieci galvenie principi:

• Restaurierung der politischen Ordnung von 1792.
• Legitimität für die Rückkehr der von Napoleon vertriebenen Herrscher.
• Gewährleistung der Souveränität der Monarchie.
• Verpflichtung zur Unterbindung revolutionärer Bewegungen.
• Schaffung eines Gleichgewichts der europäischen Mächte.

Galvenie lēmumi ietvēra Burbonu monarhijas atjaunošanu Francijā, Polijas sadalīšanu starp Prūsiju un Krieviju un teritoriju atgūšanu Austrijai, tostarp Zalcburgu, Tiroli un Forarlbergu. Vēl viens rezultāts bija Vācijas konfederācijas izveidošana, kas sastāvēja no 39 valstīm un bija Austrijas imperatora prezidentūra. Lielbritānija izmantoja iespēju nostiprināt savu koloniālo varu un saglabāja tādas teritorijas kā Malta un Ceilona.

Ilgtermiņa miera plāns

Vīnes kongress, ciktāl tas attiecas uz tā organizatoriskajām problēmām, bija to konstitucionālo un politisko struktūru priekštecis, kurām bija jānodrošina Eiropas līdzsvars līdz Pirmajam pasaules karam. Tā rezultātā izveidojās “Eiropas koncerts”, kas ir politiska doktrīna, kas uzsvēra politisko robežu saglabāšanu un sadarbības veicināšanu starp lielvarām. Neskatoties uz kritiku, ka Kongress ir pretdarbojies nacionālajām un liberālajām kustībām, tam tiek piešķirta nozīmīga loma liela mēroga karu novēršanā, kas ilga gandrīz simtiem gadu.

Saskaņā ar Federālā pilsoniskās izglītības aģentūra, situācija Eiropā no 1815. līdz 1914. gadam saglabājās samērā stabila, lai gan šajā periodā bija daži nelieli konflikti. Kongresa noteikumi ielika pamatu, kas ilga līdz 1848.-49.gada revolucionārajiem satricinājumiem, kad nacionālos centienus nevarēja pilnībā apspiest.

Vīnes kongress bija ne tikai veidojošs notikums sava laika Eiropas politikai, bet to var uzskatīt arī par paraugu vēlākām starptautiskajām organizācijām, piemēram, Nāciju līgai un ANO. 1815. gada 9. jūnijā Kongress noslēdzās ar Nobeiguma akta parakstīšanu, ievadot jaunu laikmetu Eiropas vēsturē. Napoleona ēna, kura atgriešanās un galīgā sakāve Vaterlo 1815. gadā joprojām bija gaisā, skaidri parādīja, cik trausls ir miers.

Noslēgumā jāsaka, ka Vīnes kongresam bija izšķiroša loma Eiropas vēsturē, liekot pamatus 19. gadsimta politiskajai struktūrai un radot iespējas starptautiskai sadarbībai, kas arī turpmāk būtu aktuāla arī turpmāko krīžu apstākļos.