Teātris pārejas posmā: Kastorfs, Jelineks un oriģinalitātes meklējumi!

Teātris pārejas posmā: Kastorfs, Jelineks un oriģinalitātes meklējumi!

Daudz kas notiek mūsu teātra dzīvē, un ne tikai Vīnē. “Wozzeck” izrāde nesen tika atsākta Berlīnē pēc 14 gadiem Kristiana Tīlmana vadībā. Liels apvērsums, kas uzmundrina emocijas. Tajā pašā laikā Aix-en-Provence svin panākumus ar “Salome” un “Butterfly”. Kas būs tālāk? “Turandot” iestudējums gaidāms Frankfurtē, un aizraujoši projekti ir arī Hamburgā. Tomēr paliek jautājums, kādā virzienā attīstīsies teātris vācu valodā.

Pēdējā laikā skaļākas kļuvušas balsis, kas kritiski vērtē pašreizējo teātra ainavu. Vāciski runājošais teātris saskaras ar daudziem vājiem postdramatiskās dibināšanas paaudzes atdarinātājiem. Tie ir tādi skaitļi kā Frenks Kastorfs, Elfrīda Jelineka un Kristofs Šlingenzīfs, kuri neizbēgami tiek apspriesti. 1951. gadā Austrumberlīnē dzimušais Kastorfs tiek uzskatīts par sava amata meistaru, kurš zina, kā apzināti veidot savu teātri. Viņš strādāja par Volksbühne māksliniecisko vadītāju Rosa-Luxemburg-Platz no 1992. līdz 2015. gadam un ir cieši saistīts ar postdramatiskā teātra kustību.

Cīņa par oriģinalitāti

Jaunajiem režisoriem mūsdienās neklājas viegli. Cīņa par uzmanību joprojām ir dienas kārtība, lai nodrošinātu saistības. Teātra vadītāji un funkciju sadaļa pieprasa beznosacījumu oriģinalitāti. Tas var izklausīties aizraujoši, taču to ne vienmēr ir viegli īstenot. Atskats uz Berlīnes Schaubühne “milzu ēru”, kurā skatītājus valdzināja tādi režisori kā Pīters Šteins, Klauss Mihaels Grībers un Luks Bondijs, liecina, ka kādreiz tika svinēts daudz vairāk ansambļa darba un namam raksturīgā paraksta.

Interesanti, ka lieliski aktieri, kas pazīstami kā transformatori, ir mazāk pieprasīti nekā pirms dažām desmitgadēm. Turklāt runas kultūra tiek uztverta kā katastrofāla. Kā akustiskās nesaprotamības un traucējošo trokšņu piemērs tika minēta nakts “nozieguma vieta” – problēma, kas skar ne tikai kriminālseriālus, bet arī daudzus teātra iestudējumus.

Postdramatiskais teātris un tā izaicinājumi

Postdramatiskais teātris, kas kopš 1980. gadiem ir izveidojies kā ar izrādēm saistīta forma, ir skaidra atkāpe no tradicionālā runātā teātra. Šo terminu 1999. gadā ieviesa Hanss Tīss Lēmans, un tas parāda, kā iestudējumos tiek integrēti sociālie jautājumi un postmodernie filozofiskie diskursi. Īpaši interesants ir jaunais virziens uz dokumentālo estētiku un dažādu diskursu integrāciju, sākot no ikdienas līdz īpašām tēmām.

Pēdējos gados ir notikusi atgriešanās pie reālistiskās estētikas mūsdienu dramaturģijā, ko dēvē par “post-postdramatisku teātri”. Šādas norises liecina, ka pavērsiens reālismam nav jāsaprot kā solis atpakaļ, bet gan kā jauna teātra dažādība.

Izaicinājumi teātra veidotājiem ir daudzveidīgi: viņiem ir pastāvīgi jāizgudro sevi no jauna, lai paliktu aktuāli mūsdienu mūsdienu kontekstā. Bet kā šī tiekšanās pēc aktualitātes izpaužas praksē? Tas vēl ir jāredz, bet viens ir skaidrs: teātris arī turpmākajos gados būs aizraujošs spēles laukums.