Klarvilli: Bēgšanas stāsti un noslēpumi no Vīnes uz Āfriku!
Rakstā ir izgaismota ebreju Klārvilu ģimenes notikumiem bagātā vēsture, kas aizbēga no Vīnes uz Āfriku, lai izvairītos no nacistu vajāšanas.

Klarvilli: Bēgšanas stāsti un noslēpumi no Vīnes uz Āfriku!
Pateicoties Viktorijas Vorosas un viņas brāļadēla Ešnera pētījumiem, atdzīvojas aizraujoša Vīnes vēstures nodaļa. 76 gadus vecā kanādiete ir uzsākusi atklājumu ceļojumu savā ģimenes vēsturē, kas ir cieši saistīta ar 19. gadsimta Vīnes sabiedrību. Viņas pirmslaulību uzvārds Klārvila nes mantojumu no tajā laikā nozīmīgas ebreju ģimenes, kas bija Artura Šniclera paziņu lokā. Tas attiecas ne tikai uz senčiem, bet arī uz paša identitāti, ko spēcīgi ietekmējušas vecmāmiņas Elzas atmiņas un pārdzīvojumi. Kā Kurier ziņoja, mēs arī uzzinām, ka noslēpumains zīmogs grāmatā, kuru vācu sabiedrība vēlējās atjaunot, atklāja jaunas detaļas par bēgšanu no Šoas un turpmāko dzīvi Āfrikā.
Elza fon Klarvila pirms nacistu vajāšanām no Austrijas kontrabandas ceļā izveda daudzas mantas. Viņas ģimene, tostarp Izidors Riters fon Klārvils, bija labi savienotas Vīnes kultūras un mediju aprindās. Izidors bija ne tikai ievērojams žurnālists un politiskās dienas laikraksta “Fremdenplatz” galvenais redaktors, bet arī 1881. gadā tika iecelts bruņinieku kārtā. Viņa dēli, īpaši Viktors fon Klārvils, turpināja tradīciju un arī kļuva par ietekmīgiem žurnālistiem.
Bēgšana un jauns sākums
30. gadu nemierīgie laiki piespieda Klārvilus emigrēt. 1938./39. gadā ģimene aizbēga uz Keniju, lai izvairītos no nacistu režīma. Viktors, kurš nomira 1933. gadā un tika apbedīts blakus Teodoram Herclam Dēblingera kapsētā, atstāja ģimeni un spēcīgu mantojumu. Viņa dēls Viktors Izidors Ernsts fon Klārvils, mīļi saukts arī par Rufusu, dzimis 1902. gada 2. jūnijā Vīnē. Vēlāk viņš 1938. gadā emigrēja uz Nairobi, savukārt viņa māte Elza sekoja gadu vēlāk pēc tam, kad nācās pārdot savus īpašumus — bīstamais ceļš uz Keniju bija neskaidrs.
Viktors piedzīvoja mokošus laikus, jo angļi viņu arestēja un aizveda uz darba nometni Dienvidāfrikā. Taču tas viņam netraucēja pēc kara atvērt Naro Moru ložu, kas pastāv vēl šodien un piesaista tūristus. Viņš bija pazīstams ar būdām, ko viņš uzcēla pie Naro Moru upes, un iesaistīšanos safari industrijā Kenijas kalnā, kas viņam radīja labu biznesu. Vēlāk viņš vadīja šo namiņu kopā ar savu otro sievu Reičelu Satoni, ar kuru apprecējās Kenijā 1944. gadā.
Mantojums un atmiņa
Viktorijai Vorosai ir arī personiska saikne ar šo stāstu. Neskatoties uz atklājumiem, viņa nožēlo, ka vairs nevar iztaujāt savu tēvu. Viņas tēvs bija nacistu izraidīts, kurš 80. gados atgriezās Āfrikā un tur dzīvoja laimīgi. Vorosa, kura uzcēla jaunu dzīvi un apprecējās Vankūverā, ar lepnumu ievāc savas ģimenes vēstures fragmentus un atskatās uz Klārvilu ilgām, cīņām un dzīvi.
Šis stāsts par izdzīvošanu spēcīgi parāda, kā ģimenes saknes un mantojums paliek paaudzēm. Klārvili, stipri savā ticībā un nelokāmi savā gribā, ir iemantojuši savu vārdu, neskatoties uz izaicinājumiem un likstām, kas nav aizmirstas līdz mūsdienām. Eiropas sabiedrība Austrumāfrikā rezumē, ka Viktors fon Klārvils ar savu uzņēmējdarbību un personīgo stāstu ir izveidojis tiltu starp pasaulēm.